Rigvir – jaunais “nanoūdens”. Vai kāds sēdēs cietumā? (20)

Gara acīm jau redzu, kā bioterapijas centrā man mēģina iesmērēt mēģenē izaudzētu rozā zilonīti ar ārstnieciski terapeitisku efektu, automātikas institūtā – mūžīgā dzinēja izstrādes grupas akcijas, Saprāta Izpētes aģentūrā – par pieticīgu samaksu atvērt čakras un nostiprināt auras.

Galvenais šādu privātu uzņēmumu mērķis ir likumīgi noformēta finanšu izsūknēšana no lētticīgiem iedzīvotājiem, par dārgu naudu piedāvājot lētus un iluzorus labumus. Tas nav ne pārāk jauki, ne ētiski. Tajā pašā laikā atsevišķi ņemtu indivīdu tiesības tikt piekrāptiem, ja vien tāda ir arī pašu upuru griba, dažos gadījumos varam uzskatīt pat par konstitucionāli nepieciešamām.

Cita lieta – valsts institūciju darbība. No tām gribam sagaidīt loģisku un pamatotu rīcību, nevis māņu un maldu tiražēšanu.

Diemžēl ne vienmēr tā notiek. Viena no pēdējā laika skaļākajām afērām, kad valsts vien dažiem ierēdņiem labi zināmu iemeslu dēļ nonāca muļķa lomā, ir „pretvēža zāļu” "Rigvir" reģistrēšana, tirdzniecība, turklāt vēl iekļaušana valsts kompensējamo medikamentu sarakstā.

Kāpēc es to sauktu par afēru, nevis kaut kā citādi?

Ne tāpēc, ka savulaik “Rigvir” īpašnieku izveidotā “Global Virotherapy Cancer Clinic”(GVCC) nes pārāk skaļu nosaukumu priekš vienas ne pārāk lielas ēkas Jūrmalā.

Tieši Jūrmalā, nevis Ņujorkā, Parīzē, Londonā, Tokijā vai Abū Dabī. Pilsētās, kurās reāli pienāktos atvērt kaut ko vienreizēju un globālu.

Visādā ziņā ne jau šī viena vien iemesla dēļ. Var būt, ka paplašināšanās un izcili strauja globāla ekspansija tik tiešām ir uzņēmuma nākotnes plānos, savukārt zīmolus jau bieži nemaina.

Redzīgām ierēdņu acīm pārspīlēta bravūra un lielummānija tomēr varēja būt viens no iemesliem, lai "Rigvir" ražotāju un izplatītāju darbību jau sākotnēji vērtētu caur nopietnu šaubu prizmu. Diemžēl tas nenotika.

Tad, kad nozares speciālisti norādīja uz modernu un pārliecinošu pētījumu trūkumu, kas apliecinātu pagājušā gadsimta 60. gados izstrādātā "Rigvir" efektivitāti, uzņēmuma pārstāvji publiski visus šantažēja ar tiesu prāvām un juridiskām nepatikšanām. Pārreģistrācijai sekoja Rigvir iekļaušana valsts kompensējamo medikamentu sarakstā, maksājot par šīm zālēm no valsts budžeta aptuveni ceturtdaļmiljonu eiro gadā.

Kā izrādās, tā, visticamāk, būs bijusi miljonos mērāma izmesta nauda, jo laika posmā no 2018. gada septembra līdz 2019. gada martam, izdarot neatkarīgus pētījumus Eiropas Savienības oficiālajā zāļu kvalitātes kontroles laboratorijā, secināts, ka pretvēža zāļu "Rigvir" sastāvā esošais ECHO-7 vīruss, kam būtu jācīnās ar vēža šūnām, vienā medikamentu iepakojumā atrodams ievērojami mazākā apjomā, nekā norādīts šo zāļu reģistrācijas dokumentos.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka zāļu lietošana varētu būt bijusi neefektīva, bezjēdzīga un, iespējams, pat kaitīga, lai arī ražotājs to tagad centīsies noliegt.

Jāsaprot, ka jebkura medikamentoza ārstēšanās balstās uz regulāru precīzas zāļu devas saņemšanu. Ja devu nav iespējams kontrolēt, tad par ārstēšanos nevar būt runas. Drīzāk jārunā par medikamenta blaknēm un nevajadzīgi iztērētu naudu.

“Rigvir” „veiksmes stāsts”, šķiet, ir beidzies, jo Veselības inspekcija beidzot ir pieņēmusi lēmumu apturēt zāļu izplatīšanu. To reputācijai nodarīts neatgriezenisks kaitējums.

Ko tālāk?

Tagad svarīgi būtu saprast, kāpēc šāda atļauja vispār tika piešķirta, lai līdzīgas afēras neatkārtotos. Jānosauc visas šā stāsta galvenās figūras. Vispirms tos, kuri akceptēja “Rigvir” reģistrāciju. Tāpat arī cilvēkus, kuri uzreiz nepārbaudīja zāļu kvalitāti un ārstniecisko efektu. Cilvēkus, kuri iekļāva tās kompensējamo medikamentu sarakstā, un, visbeidzot, tos, kuri, solot zilus brīnumus, zāles reklamēja. Tautai savi „varoņi” ir jāzina! Un kādam vajadzētu atrasties vismaz uz notiesāto sola, lai līdzīgas situācijas mums nenāktos atkārtoti pieredzēt."